Airējot Latviju

27. aprīlis, 33. diena
Rīts sākas ar smagu vilkšanu. Cerības, ka grāvis starp diviem tīrumiem būs braucams (caurejams) neattaisnojās. 500 m tālāk esam pie zemes ceļa. Vienbalsīgi nolemjam, ka jābrauc pa ceļu apkārt.

Sastutējam laivas uz dēļa pēc vecās metodes un sākam stumt. Šķiet, ka vecās metodes vairs nestrādā, kā vajadzētu. Airi vairākas reizes jāpārsien, jo neturās. Laivas koniskā aizmugure nav tā labākā vieta, kur kaut ko piesiet. Es no priekšas vilkšu striķī, Pēteris aizmugurē stūrēs. Pie katras bedres laivas purns beržās gar ceļu. Negribam laivu izdeldēt, mēģinām lēnāk, laivu turot uz augšu. Tas daudz nelīdz. Pēterim ienāk prātā ideja par ablācijas vairogu - vietā, kas beržas, ar makgaivereni pielīmējam ceļmalā atrastu PET pudeli. Lai dilst tā, nevis laiva.

Droši un ātri aizvelkam laivu līdz Līgotnei/Vadakstei. Dažādās kartēs šis posms nosaukts dažādi. Vietējie teic, ka kartēs ir kļūda un tas vispār ir grāvis. Bijām cerējuši uz mazu strautiņu Rīgavas izmērā, tomēr mūs sagaida 4 m plata upe ar spēcīgu straumi un trīsstobru caurteku.

Pēc launaga laizamies iekšā. Tik dīvaina sajūta, kad pēc diviem aira vēzieniem krasti skrien garām neticamā ātrumā. Nedēļu braucot pret straumi un caur kokiem, to jau bijām aizmirsuši.

Īsu mirkli velāk un 5 km tālāk esam pie Lietuvas robežas, tālāk brauksim pa robežupi. Kamēr velkam laivas pāri ceļam, pie mums pienāk runātīga dāma ar vīru. Esot rīdzinieki, bet iekopuši dārzu bijušās muitas ēkas pagalmā. Uzzinām par vietējo vēsturi, par Vadaksti, par covid laiku nedienām ar robežsardzi.

Laivojam pa robežu, tā tiek tīrīta, koku tikpat kā nav. Pat milzīgie bebru dambji ir ar ekskavatoru izrakti. Krastos redzamas ļoti daudzas bebru alas. Ik pēc brīža robežstabiņi. Latvijas pusē stabiņš 0666, uzreiz pēc tā upē parādās koki.

Pēc dažiem šķēršļiem arī nakšņosim. Bet nakšņot Latvijā vai Lietuvā? Lietuvā vairāk koku, ceļamies ārā kreisajā krastā. Karte teic, ka šai posmā Vadakste vairs nav robežupe, tā ka esam tomēr Latvijā.

Iepuvušu alkšņu malkas zemo siltumietilpību atsver tas, cik viegli to savākt.

Šodien noripoti 5,3 km, nolaivoti 8,3 km.

26. aprīlis, 32. diena
Pēc Auces prasās atslodzes diena. Aukstajā rītā baudām kafiju guļammaisos. Ļaujam saulei iesildīt dienu, startējam ap pusdienlaiku.

Pludinām laivas tā pat kā vakar. Šodien ceļā gadās arī daži koki un daudzas caurtekas. Tām cauri jālaivo. Viens iesēžas priekšējā laivā un stumjās cauri. Mēģinām arī vilkt laivas cauri, iepriekš izpludinot striķi pa straumi caur caurteku. Tas tomēr aizņem vairāk laika.

Pie vienas no caurtekām piestāj vietējie un jautā, vai interesantāk nebūtu pa upi, tepat netālu esot Auce.

Ejam pusotru kilometru uz Bēnes veikaliem, šoreiz iepirksim pārtiku vairākām dienām, lai rīt nav atkal jāiet. Laivas tikmēr gaida vienā no caurtekām.

Drīz vien esam pie krustojuma - Rīgava aiziet pa labi, bet mūsu ceļš turpinās pa kreisi, pa grāvi. Grāvī ir daudz krūmu, šādi pludināt vairs nevarēs. Nolemjam brist pa ūdeni, velkot katrs savu laivu aiz muguras. Ūdens un mīkstā gultne ir tieši tik dziļi, lai knapi nepiesmeltu gumijniekus. Ik uz soļa ir jāliecās un jālavierē cauri ievām un pāri kritušiem alkšņiem. Ceļš ir lēns un grūts.

Kad vienā krastā sākas tīrums, grāvis ir vēl aizaugušāks, turpināt nevarēs. Jāvelk laivas gar tīrumu. Atelpas pauze ik pēc 50 metriem. Smagi. Pus kilometru talāk apstājamies. Vakars klāt.

Saules panelis nespēj turēt līdzi mūsu elektrības patēriņam. Ejam uz blakus esošajām mājām, palūgt uzlādēt baterijas. Pagalmā mūs sagaida draudzīgs sargsuns, kurš atļauj pieklauvēt pie durvīm. Tās atver smaidīga saimniece, kas piekrīt palīdzēt. Elektrība viņai netrūkstot. Atstājam baterijas un ejam vārīt vakariņas.

Šodien nopludināti 5,6 km, novilkts 1,0 km.

25. aprīlis, 31. diena.
No rīta ķeram pēdējos saules starus, lādējam baterijas. Visu dienu sola apmākušās debesis.

Braucam gar Vecvagarēm, šeit upe ir tīrīta, braukt viegli. Tālāk daži bebru aizsprosti, bet citu šķēršļu tik pat kā nav. Slīdam gar daļēji pārplūdušām pļavām un mežiem.

Klāt ir tilts ar ceļu, kas ved uz Penkuli. No šejienes tikai pus kilometrs. Ejam vēlreiz pēc gardās baltmaizes. Lasām ciema ziņojumu dēli, kožot ābolmaizē un dzerot kafiju no automāta. Gliemeži, gliemeži, zumbas treniņi, gliemeži, meistars, kas dara visu.

Laiks doties tālāk. Atkal bebri un palienes. Pārsteidzošā kārtā, jo tālāk uz augšu brauc, jo vieglāka un patīkamāka laivošana. Nepamanām, ka nelielā Auce nogriežas pa labi. Domādami, ka esam Aucē, nobīstamies, ka tālāk jābrauc pa 40 cm platu grāvīti. Papētot karti, saprotam, ka jau esam Rīgavā. Tā ir tik pat plata, kā Auce 200 m tālāk.

Pabraucot tālāk, tāda sajūta, ka būtu atgriezušies Auces pašā lejtecē. Braucam pa taisnu novadgrāvi, pretī spēcīga straume. Slīdot caur pļautajām niedrēm, var airēt tikai vienā pusē, otrā ir pārāk sekls. Upes kritums, vai mūsu gadījumā kāpums, ir redzams ar aci - braucam augšā kalnā.

Ik pa laikam Rīgavā ieplūst meliorācijas drenas un mazi novadgrāvīši. Katrs no tiem rada nemiera sajūtu, jo nozīmē, ka tālāk ūdens būs mazāk. Drīz vien laivas dibens sāk skart gultni, jāmeklē dziļākā vieta.

Nolemjam izmēģināt metodi, kuru apspriedām jau izlūkbraucienos. Tāpat kā ķīniešu tirgotāji un Volgas burlaki, piesienam pie laivas divus striķus - katram pa vienam. Ejam katrs pa savu upes krastu, velkot laivu līdzi. Otra laiva piesieta pirmajai astē. Šādi laivas vilkt ir tik viegli, ka tā šķiet kā krāpšanās. Tomēr saule jau laižās uz rietu, turpināsim rīt.

Šodien nolaivoti 9,0 km, nopludināti 1,6 km.

24. aprīlis, 30. diena.
Šodien koku tikpat daudz, cik vakar. Negribās domāt, kas būs tālāk. Pēc 200 m pus stundā izkāpjam krastā. Domājam, vai ir vērts braukt tālāk, vai tomēr labāk vilkt laivas pa ceļu.

Liekam lietā Matīsa dronu. Palidojam gabaliņu uz priekšu, skats nav iepriecinošs - turpmākie 600 m bez pārmaiņām, koku jūra. Gandrīz jau atkāpjamies, bet tomēr nolemjam līdz nākamajai mājai aizbraukt. Ja nu paliek labāk.

Pārvelku laivu kārtējam resnajam kokam, liecos lai laistu laivu ūdenī. Krīt kaut kas gaišs. Pirmā doma: "Nu nē, tālāk būs jāiztiek bez telefona!" Pēc kartes aplūkošanas aizmirsu aizvērt vestes kabatu. Pēteris jautā, vai meklēsim. Nu labi, laikam jau jāpameklē ir, kaut gan spēcīgā straume varēja to aiznest sazin kur. Noģērbjamies un lecam ūdenī. Tas ir pārsteidzoši auksts, stindzina pēdas. Ūdens līdz viduklim, labākais variants - taustīties ar pēdām. Neizdodās. Pēkšņi pamanu gaišāku plankumu gultnē. Ir! Un vēl darbojas. Satinu tualetes papīrā, vakarā pie uguns vēl pasildīšu.

Pie mājām divi upes līkumi ir iztīrīti. Piecās minūtēs nobraucam tik, cik iepriekšējā stundā. Laikam vietējie negrib katru dienu skatīties uz lauzeni.

Tālāk atkal tas pats vecais stāsts. Mierina doma, ka priekšā ir vēl mājas, un tālāk HES. Vietējais onka māca Pēterim, kā jāstumj laiva, ka vajag ar fuksīti izzāģēt. Žēl, ka mums nav divi gadi ekspedīcijai, varētu mazliet patīrīt.

Tiekam līdz HES. Pareizāk, līdz aizsprostam. HES šeit vairs nav, bet uzpludinājums saglabāts. Baudu sagādā airēt un viegli slīdēt pa gludo ūdens virsmu. Vienā elpas vilcienā nobraukts kilometrs.

Tuvojamies Penkulei, bet tuvojas arī Aibes slēgšanas laiks. Pie pirmajiem nopietnajiem šķēršļiem izlemjam, ka jāiet uz veikalu kājām, vajag pārtiku. Un cepumus, protams! Nav tālu, pusotrs kilometrs pa ceļu, pa upi četri.

Gluži kā pīles, parkā ēdam baltmaizi. Pēc mēnesi garas pauzes tā ir tik garda! Līdz šim to nepirkām, jo grūti parvadāt nesaspiežot. Bet, ja apēd uzreiz, tad nav jāved.

Pie laivām secinām, ka ir jau vēls un tālāk braukt nav vērts. Vakariņās grauzdējam baltmaizi. Pilniem vēderiem pēc smagās dienas ātri iemiegam.

Šodien nolaivoti 5,7 km.

22. aprīlis 28. diena.
Ūdens līmenis pa nakti nokrities. Kamēr brokastojam un pakojamies, tas atkal ir augšā, vismaz 30 cm. HES laikam ļoti bieži maina darbības režīmu.

Kāpjot ūdenī, pamanu pirmos ievu ziedus krūmāja dienvidu pusē. Kuru katru mirkli visi krasti būs balti.

Straume ir lēnāka, nekā vakar. Retos posmos var pat uzņemt ātrumu, bet tad atkal koki. Šķiet, ka koki ir viss, par ko domājam, viss, kas šobrīd ir svarīgs.

Braucam gar viesu māju, šeit upe ir uzpludināta. Jauki beidzot atkal paairēties. Pabraucot garām, uzreiz sākas šķēršļu josla. Strauji upe kļūst seklāka, gultne akmeņaināka. Tūlīt būs klāt Kroņauce un HES. Pēdējie 200 m jāvelk, brienot pa ūdeni, kas līdz potītēm.

Bet pirms tam, protams, jāaiziet līdz Tērvetes firmas veikalam pēc kvasa un cepumiem. Atstājam laivas aiz rūpnīcas. Apejot apkārt, izrādās, ka Tērvetes dzērienus ražo nevis Tērvetē, bet gan Kroņaucē.

Dzirnavu ezeriņš ir kā pelnīta atpūta. Esam pievārējuši trešdaļu no augstumu starpības starp Jelgavu un iekāpšanu Vadakstē. Ūdenskrātuve ir 36 m virs jūras līmeņa.

Tālāk upe ir plata un mierīga, koku maz. Diemžēl tas neturpinās ilgi. Izbraucam vēl dažus meandrus, pavingrojam pa kokiem un kāpjam krastā.

Uzreiz pēc laivu izvilkšanas krastā sāk gāzt lietus. Uzceļam nojumi pirmajā daudz maz no krūmiem brīvajā pleķītī, ko atrodam, lai pārlaistu gāzienu. Te arī gulēsim.

Šodien nolaivoti 12,5 km.