Raina Loka Līdzgaitniecība

Šodien man nav gudru vārdu.

Nepālā notiekošais mani skar arī personīgi.
Bez vēsts ir pazudis manai Dvēselei tuvs cilvēks.

Un pēkšņi viss, kas vēl vakar šķita svarīgs, nostājas citā vietā.

Es pamanu spiedošu sajūtu krūšu kurvī.
Es pamanu, cik grūti ir būt neziņā.
Kad nav atbildes.
Kad neko nevari izdarīt.
Kad prāts atkal un atkal mēģina aizskriet uz priekšu, izdomāt iespējamos scenārijus, atrast kaut ko, pie kā pieturēties.

Un šobrīd nav, pie kā pieturēties.

Ir tikai šī diena.
Cilvēki, kurus mīlu.
Elpa.
Cerība.
Un ļoti skaidra sajūta par to, cik trausla ir šīs Zemes dzīve.

Šādos brīžos ir grūti runāt par dzīvi kā par kaut ko, ko mēs varam pilnībā kontrolēt, izplānot vai “pareizi” nodzīvot.

Ir kāda lielāka Mistērija, kuras daļa mēs visi esam.

Dažreiz tā vienkārši nostāda mūs vietā, kur atliek būt klātesošiem un ieskatīties acīs tam, kas ir.

Ar skumjām.
Ar mīlestību.
Ar neziņu.
Ar lūgšanu.
Ar ticību.

Šodien es esmu tur.

Un domās ar visiem, kuri šobrīd gaida ziņu par kādu, kuru mīl.

Aicinu Tevi pievienoties 26. septembrī vienas dienas ceļojumā "Atvēršanās Ceļš pie Sevis", kur mēs iepazīsim Bila Plotkina "Nepieradinātā Prāta" (Wild Mind) karti un pamodināsim tās resursus sevī.
Tā būs došanās atgriezties savā pilnajā Veselumā:

Ziemeļos - sazemētā spēkā un atbildībā;
Austrumos - garīgā vieglumā un skaidrā skatienā;
Dienvidos - dzīvos instinktos un ķermeņa gudrībā;
Rietumos - dvēseles dziļumā un iztēlē.

Daba šajā dienā būs mūsu spogulis un pavadone.

Ja šis Tevī atbalsojas un Tu jūti impulsu izkāpt no ikdienas trokšņa, Pievienojies. Mēs Tevi gaidam

📍 Mārupes puse
📅 26. septembris
10:30 – 16:00
Laicīgā pieteikšanās par izdevīgāku cenu ir spēkā līdz 13. septembrim.

Vairāk informācija par pasākumu un pieteikšanās: https://ej.uz/26septembrisdaba

Iespējams, Tu, tāpat kā es ikdienā satiecies ar savu Uzticamo Aizsargu - Iekšējo Kritiķi.

Dažreiz tas var būt nogurdinoši. Arī skarbi. Dažreiz Iekšējā Kritiķa balss varbūt ir kļuvusi jau par normu, un Tev ir grūti pat iedomāties, ka varētu būt citādi…

Tomēr Iekšējais Kritiķis nav balss, kas zina, kas ar Tevi nav kārtībā.
Tā bieži ir balss, kas atceras, kas reiz bija bīstami.

Uzticamais Kareivis un Iekšējais Kritiķis veidojas galvenokārt bērnībā, kad mums vēl nav pieauguša cilvēka resursu, lai tiktu galā ar kritiku, noraidījumu, kaunu, konfliktu, piederības zaudējumu vai emocionālu pārslodzi. Šīs stratēģijas rodas lielā mērā ārpus apzinātas izvēles — ar mērķi palīdzēt mums psiholoģiski, sociāli un reizēm arī fiziski izdzīvot un pielāgoties.

Tad psihe var secināt kaut ko ļoti vienkāršu:

“Ja es būšu pietiekami labs, pareizs, kluss, uzmanīgs, neredzams vai nevainojams, varbūt ar mani nekas slikts nenotiks.”

Un te parādās Iekšējais Kritiķis.

Viņš kļūst par sava veida iekšējo sargu, kurš nepārtraukti pārbauda:

“Vai Tu nedari kaut ko muļķīgu?”
“Vai cilvēkiem tas patiks?”
“Vai Tu neesi par daudz?”
“Vai esi pietiekami sagatavojies?”
“Vai nevajadzētu izdarīt vēl labāk?”
“Labāk neriskē.”

Plotkins”Wild Mind” kartē tieši min skarbu paškritiku kā Uzticamā Kareivja stratēģiju: tā var mazināt cilvēka vēlmi rīkoties drosmīgi vai spontāni, jo šāda rīcība varētu izraisīt kritiku, sodu vai pamešanu.

Tātad Iekšējais Kritiķis sākotnēji nav radies, lai Tevi mocītu.❤️

Viņa uzdevums bija:
turēt Tevi pietiekami mazu, paredzamu un “pareizu”, lai Tu paliktu drošībā.

Un bērnībā tas pat varēja būt ļoti gudrs risinājums.

Kāpēc viņš turpina darboties arī tad, kad esam pieauguši?

Jo Uzticamais Kareivis dzīvo pēc senās bērnības izdzīvošanas stratēģijas.

Viņš nezina, ka Tev tagad ir 40, 50 vai 60 gadi. Viņš atceras situācijas, kurās noraidījums, dusmas, izsmiekls vai piederības zaudējums bija ļoti bīstams.

Tiklīdz pieaugušā dzīvē parādās kaut kas, kas atgādina veco risku — piemēram:

būt redzamam,
izteikt savu viedokli,
iemīlēties,
noteikt robežu,
publicēt kaut ko personīgu,
sākt jaunu projektu,
pateikt “nē”,
atzīt, ko patiesībā vēlies —

Uzticamais Kareivis atkal pieceļas postenī.

Plotkins pat raksta, ka šīs aizsargājošās daļas var atkal aktivizēties brīžos, kad mēs sākam vairāk individualizēties un uzņemties jaunus riskus, pat ja šķita, ka vecās stratēģijas jau sen esam pārauguši.

Iekšējais Kritiķis izmanto vienu konkrētu metodi:

“Es Tevi kritizēšu, ierobežošu un kontrolēšu, lai Tu nenonāktu situācijā, kurā Tevi var ievainot citi.”

Un te ir Plotkina darba skaistums: mēs šo Kareivi neiznīcinām un nepadzenam. Tas tikai apstiprinātu viņa pārliecību, ka pasaule joprojām ir bīstama.

Mēs sākam viņu atpazīt, pateikties par to, ko viņš reiz darīja, un pamazām parādīt:

“Es tagad esmu pieaugusi/-is. Man ir resursi, kuru toreiz nebija. Es spēju izturēt kritiku. Es varu aiziet no sliktām attiecībām. Es varu noteikt robežu. Es varu parūpēties par sevi.”

Plotkins to sauc gandrīz burtiski par kara beigām — Uzticamajam Kareivim atkal un atkal jāpierāda, ka vecie apstākļi vairs nepastāv un pieaugušajam tagad ir citi resursi.

Mērķis nav kļūt par cilvēku, kuram vairs nekad nav baiļu, šaubu vai paškritikas. Daudz būtiskāk ir kļūt par cilvēku, kurš spēj tās pamanīt un tomēr palikt kontaktā ar to, kas viņam patiesi svarīgs.

Es esmu radījusi telpu, kur 9 mēnešu garumā mēs mācīsimies atlazīt savu VESELUMU un ievainotās daļas.

Programma “Atvēršanās Ceļš pie Sevis – Iegremdēšanās VESELUMĀ un Dvēseles valodā” ir radīta, lai atklājot un audzējot mūsu VESELUMU, mēs spētu parūpēties, ka šis mūsu senais aizsargs jūtas droši, un pārstāj sabotēt mūsu dzīvi un labsajūtu.
Ja vēlies uzzināt vairāk in iepazīties, lūk, saite:
https://ej.uz/9menesuprogramma

9.septembrī vadīšu Iepazīšanās darbnīcu “Nepieradinātā Prāta” (Wild Mind) karti un darbu ar iekšējo kritiķi.
https://ej.uz/9septembris

Tas ļaus Tev pagaršot un iepazīties ar pieeju darbam ar VESELUMU un Ievainotajām daļām.

Ja tas Tev varētu noderēt, dod ziņu.

Lūdzu padalies, ja kādam tas varētu būt noderīgi!

Sevī arvien pamanu vēlmi aizbēgt no šī brīža, meklēt glābiņu jaunās cerībās un nākotnes fantāzijās. Pamanu arī, ka sāpes, kā biju cerējusi, nepazūd. Tās kļūst lielākas.

Jo kopā ar patreizējo brīdi mēs pametam arī paši sevi.

Mēs pārceļam dzīvi uz laiku, kad attiecības būs citādas, jutīsimies droši, būs vairāk skaidrības un viss būs “salicies pareizi”.

Tikmēr tas, kas sāp šodien, paliek bez mūsu klātbūtnes.

Vilšanās, nepiepildīta cerība, zaudējums, dusmas un kauns.

Mēs varam ilgi mēģināt no tā izaugt, to izprast un pārstrādāt. Bet ir brīdis, kad vairs nav kur iet.

Atliek pagriezties pašai pret sevi.

Sajust to, kas patiešām ir šeit, pirms prāts paspēj izstāstīt nākamo stāstu.

Un palikt.
Būt dziļā intimitātē pašai ar sevi.

Man dziedināšana arvien vairāk nozīmē spēju neatstāt sevi vienu tajās vietās, no kurām visvairāk gribas aizbēgt.

Uzdrošināties dot uzmanību un līdzjūtību tam, kas sāp — bez steigas to labot, bez prasības uzreiz saprast un bez jauna tēla par to, kādai man vajadzētu kļūt.

Dažreiz pietiek ar godīgu klātbūtni un spēju sev atzīt:

jā, tas mani sāpināja.
jā, es cerēju uz ko citu.
jā, es nezinu, kas būs tālāk.

Un tomēr es palieku. Ar dziļu līdzjūtību pret sevi.

Varbūt tieši tur sāk atgriezties VESELUMS — vietā, kur vairs nepametam sevi. Un spējam būt līdzjūtīgi.

Tieši šādu ceļu mēs iesim arī 9 mēnešu programmā “Atvēršanās Ceļš pie Sevis – Iegremdēšanās VESELUMĀ un Dvēseles valodā”. Sākums 9.septembrī. https://ej.uz/9menesuprogramma

Nevis prom no tā, kas mūsos ir neērts, sāpīgs vai neskaidrs, bet tuvāk sev - savai pieredzei, attiecībām, ievainotajām vietām un dzīvībai.

Ja jūti, ka ir pienācis laiks mazāk bēgt uz nākamo “kad…” un vairāk atgriezties pie sevis, uzraksti man privāti.

Šeit arī saite uz iepazišanās nodarbību: https://ej.uz/9septembris

Pastāstīšu, kā programma veidota un vai tā varētu būt Tev piemērota.